Kamēr vairums no mums rīta steigu pavada pie automašīnas stūres vai sabiedriskajā transportā, Gedimins Vitkausks izvēlas pavisam citu ritmu. Valsts mežu urēdijas (VMU) Mažeiķu reģionālās nodaļas Žagares iecirkņa mežzinis uz darbu reizēm dodas zirga mugurā. Desmit kilometru garais ceļš uz rikšotāja Tomija muguras ilgst aptuveni stundu, taču Gediminam tas nav velti patērēts laiks – tā ir iespēja būt dabā, vērot mežu un kaut uz brīdi izbēgt no ikdienas steigas.
Šis stāsts nav tikai par neparastu transporta līdzekli, bet gan par dziļu saikni starp cilvēku un dzīvnieku, kas kļuvis par pilntiesīgu ģimenes locekli. Zirgs, kura oficiālais vārds ir Ilves Toma, Gedimina dzīvē ienāca ar savu vēsturi un raksturu, kas nebūt nav no vienkāršākajiem.
Rikšotājs, kurš neieredz staļļus
Tomija un Gedimina ceļi krustojās nejaušības dēļ. Pēc tam, kad kaimiņos apmetās zirgu audzētāji, mežzinim radās vēlme pēc sava zirga. Sludinājumā viņš pamanīja Amerikas rikšotāju, kuram bija norādītas veselības problēmas. Gedimins, kurš tobrīd par zirgu medicīnu zināja maz, devās uz apskati kopā ar zinošākiem kaimiņiem.
“Mūs sagaidīja klepojošs zirgs. Izvedām viņu laukā, kaimiņi vērtēja viņa gaitu un stāju, bet es vienkārši piegāju klāt un paglaudīju. Viņš nekož – tātad labs,” smejoties atceras Gedimins. Vēlāk veterinārārsti apstiprināja diagnozi: Tomijs ir alerģisks pret putekļiem. Tas nozīmē, ka viņš nevar dzīvot slēgtā stallī un ēst parastu sienu.
Šobrīd Tomijs bauda brīvību Spiraku ciemā, Jonišķu rajonā. Viņš dzīvo laukā visu gadu, pat 30 grādu salā, uzaudzējot biezu vilnu kā mamutam. Viņa ēdienkartē ir tikai skābsiens vai svaiga zāle. Tomijs ir tik ļoti pieradis pie ģimenes, ka vakaros, kad Vitkauski ietur vakariņas, viņš ar purnu pieklauvē pie loga, pieprasot savu tiesu – maizes šķēli vai burkānu.
No Sartu sacīkstēm līdz meža mieram
Interesanti, ka Tomijam ir visai raiba pagātne. Kādu laiku pēc zirga iegādes Gedimins saņēma zvanu no pirmā īpašnieka. Izrādījās, ka Tomijs ir dzimis Zviedrijā un savulaik pat piedalījies slavenajās Sartu zirgu skriešanās sacīkstēs Lietuvā. Tiesa, viņa sportista karjera nebija spoža – vienā no skrējieniem viņš palika pēdējais, kā rezultātā iepriekšējais saimnieks nolēma, ka čempions no viņa neiznāks.
Tomēr mežzinim Tomijs ir uzvarētājs savā ziņā. Viņa raksturs izpaužas arī nebēdnībās. Reiz, pārbijies no bērnu pūstiem ziepju burbuļiem, zirgs iespēra pa automašīnu. Citreiz viņš, baudot smilšu vannas, nejauši atspiedās pret auto, atstājot pamatīgu iespiedumu. “Iztaisnoju, bet nākamajā dienā sieva sūta bildi – atkal tajā pašā vietā iespiests, tikai divreiz stiprāk,” stāsta Gedimins.
Mežzinis – vadītājs un psihologs
Gedimins Vitkausks ir otrās paaudzes mežkopis. Viņa tēvs bija mežzinis, bet māte – mežsardze. Lai gan bērnībā viņš reizēm apskauda pilsētas draugus par izklaidēm, ar laiku viņš atklāja dabas patieso vērtību. Šodien viņš ar sievu Gretu audzina četrus bērnus un rūpējas par nelielu saimniecību, kurā bez Tomija ir arī suņi un dažādi putni, tostarp karaliskie fazāni.
Strādājot par mežzini kopš 2013. gada, Gedimins uzsver, ka šis darbs nav tikai romantiska pastaiga pa meža takām. Tas prasa būt gan menedžerim, gan psihologam. “Kad iestājos mācīties, mums teica, ka mežzinis ir vienā līmenī ar mācītāju, skolotāju un ārstu. Tā ir latiņa, kuru gribas noturēt,” viņš atzīst.
Šis stāsts par ceļu uz darbu zirga mugurā ir atgādinājums par to, ka mēs paši izvēlamies savu ikdienas tempu. Pat ja tas nozīmē stundu ilgu braucienu cauri mežam, kur vienīgais troksnis ir pakavu klaudzoņa un rīta putnu dziesmas.
Avots: BNS
Komentāri