Lietuvas Seima Vides aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Lins Jonauks ir vērsies pie Vides ministrijas ar aicinājumu steidzami izstrādāt un noteikt minimālās tehniskās un konstrukcijas prasības privāto slēptuvju ierīkošanai. Šī iniciatīva izgaismo pieaugošo plaisu starp iedzīvotāju vēlmi pašiem par saviem līdzekļiem nodrošināt drošību un valsts nespēju regulēt šo specifisko būvniecības nozari, kas pašlaik attīstās bez stingras uzraudzības.
Parlamentārietis uzsver, ka Lietuvā strauji pieaug uzņēmumu skaits, kas piedāvā privāto bunkuru projektēšanu un izbūvi. Tomēr skaidru normatīvu trūkums rada nopietnus riskus: iedzīvotāji investē ievērojamus līdzekļus, cerot uz aizsardzību krīzes situācijā, taču nepareizi izbūvētas konstrukcijas var kļūt par bīstamiem slazdiem.
Pieaugošā interese par privāto drošību un regulējuma trūkums
Ģeopolitiskā situācija Baltijas reģionā ir radījusi nepieredzētu pieprasījumu pēc individuāliem civilās aizsardzības risinājumiem. Ja agrāk pazemes bunkuri tika uzskatīti par eksotisku nišu, tad šodien arvien vairāk mājsaimniecību apsver iespēju savos zemes gabalos ierīkot drošas patvertnes. Tomēr, kā norāda L. Jonauks, pašreizējais tiesiskais regulējums netiek līdzi tirgus pieprasījumam.
„Šodien var atrast ne vienu vien būvnieku, kas piedāvā pasūtītājam privātā zemes gabalā ierīkot pazemes slēptuvi. Cilvēki iegulda lielu naudu, cerot uz aizsardzību kara vai ekstremālu situāciju gadījumā, taču, pienākot ‘dienai X’, nav skaidrs, pēc kādiem standartiem būvētās konstrukcijas var kļūt par mirstīgiem slazdiem iedzīvotājiem,” skaidro deputāts. Viņa ieskatā, šādām būvēm ir jāizvirza skaidras prasības, lai slēptuve attaisnotu savu nosaukumu un reāli pasargātu cilvēkus no dažādiem apdraudējumiem, nevis sniegtu tikai mānīgu drošības sajūtu.
Tehniskie riski: kad patvērums kļūst par apdraudējumu
Galvenās bažas saistītas ar to, ka bez valsts noteiktiem standartiem būvnieki var neievērot kritiskus drošības parametrus. Privātās slēptuves nav tikai betona kastes zem zemes; tām nepieciešama specifiska ventilācijas sistēma, kas spēj filtrēt gaisu, drošas izejas gadījumā, ja galvenā ieeja tiek bloķēta, kā arī konstrukcijas izturība pret triecienviļņiem vai zemes nobrukumiem.
L. Jonauks aicina Vides ministriju definēt ne tikai tehniskos parametrus, bet arī skaidri noteikt vietas, kur šādu slēptuvju būvniecība būtu aizliegta vai ierobežota. Īpaša uzmanība tiek pievērsta drošības zonām ap inženierkomunikācijām. „Ir nepieciešams skaidri reglamentēt slēptuvju būvniecību blakus elektroenerģijas pārvades līnijām, virs vai tuvu inženieru tīkliem, aizsargjoslās un teritorijās, kur ģeoloģisko vai infrastruktūras apstākļu dēļ tās varētu apdraudēt cilvēku drošību vai vidi,” norādīts vēstulē ministrijai.
Civilā aizsardzība Baltijas reģionā: kopīgie izaicinājumi
Šī iniciatīva Lietuvā ir aktuāla arī Latvijas kontekstā, kur diskusijas par civilo aizsardzību un patvertņu pieejamību kļūst arvien skaļākas. Kaimiņvalsts pieredze rāda, ka valsts sektora lēnais temps publisko patvertņu tīkla atjaunošanā spiež iedzīvotājus meklēt individuālus risinājumus. Ja Lietuva ieviesīs stingrus standartus privātajiem bunkuriem, tas varētu kalpot par paraugu visam reģionam, nosakot kvalitātes latiņu arī Latvijas būvniekiem un pakalpojumu sniedzējiem.
Skaidrāks regulējums ne tikai pasargātu patērētājus no nekvalitatīviem pakalpojumiem, bet arī palīdzētu valsts dienestiem labāk apzināt kopējo civilās aizsardzības kapacitāti. Pašlaik privātie bunkuri bieži vien paliek „pelēkajā zonā”, kas krīzes situācijā var apgrūtināt glābšanas darbus, ja operatīvajiem dienestiem nav informācijas par šādu būvju atrašanās vietu un tehnisko stāvokli.
Lietuvas Seima Vides aizsardzības komitejas priekšsēdētājs cer, ka pēc jauno noteikumu ieviešanas privāto slēptuvju ierīkošanai tiks izvirzītas vienotas un racionālas prasības. Tas ļautu iedzīvotājiem būt pārliecinātiem, ka viņu investīcijas drošībā tiešām pildīs savu funkciju brīdī, kad tas būs visvairāk nepieciešams.
Original reporting by: elta
Avots: ELTA
/linkKomentāri