Jau pavisam drīz Lietuvas trīskrāsu karogs plivināsies jubilejas, 70. Eirovīzijas dziesmu konkursa skatuvē, kur kaimiņvalsti pārstāvēs māksliniece Lion Ceccah. Šī būs Lietuvas 26. dalības reize konkursā, kas gadu gaitā kļuvis par ko vairāk nekā tikai muzikālu sacensību – tas ir kļuvis par spoguli valsts identitātei un tās vietai Eiropas kultūras telpā.
Eirovīzijas apskatnieks un Viļņas Universitātes (VU) Vēstures fakultātes absolvents Justas Buivīds skaidro, ka Lietuvas stāsts šajā konkursā ir cieši saistīts ar pašas Eirovīzijas evolūciju, balsošanas sistēmu maiņām un mēģinājumiem definēt, kas ir “lietuvisks” skanējums starptautiskā arēnā.
Balsošanas sistēmas līkloči: no ekspertiem līdz skatītāju varai
Viens no būtiskākajiem elementiem, kas noteicis valstu panākumus, ir balsošanas sistēma. Vairāk nekā pirmos 40 gadus Eirovīzijas uzvarētājus izvēlējās tikai ekspertu komisijas. Tas bija laiks pirms mūsdienu tehnoloģijām, kad nebija ne īsziņu, ne lietotņu, kas ļautu skatītājiem operatīvi paust savu viedokli. Vispārējs skatītāju balsojums visās dalībvalstīs nostiprinājās tikai 1998. gadā.
Tomēr, kā norāda Buivīds, skatītāju vara nesa jaunus izaicinājumus. Ap 2007. gadu sāka izskanēt kritika, ka Eirovīzija pārvēršas par “cirku”, kurā vizuālie efekti un dīvaini tēli gūst virsroku pār muzikālo kvalitāti. Reaģējot uz to, no 2008. gada pakāpeniski tika atjaunota žūrijas loma, izveidojot pašreizējo jaukto sistēmu.
Pat šī kārtība nav pasargājusi no skandāliem. 2022. gadā atklājās, ka vairāku valstu žūrijas bija slepeni vienojušās balsot viena par otru, lai gan to dziesmas nebija starp favorītēm. Šī incidenta dēļ tika nolemts, ka pusfinālos balso tikai skatītāji, bet finālā saglabājas līdzsvars starp tautas balsi un profesionāļu vērtējumu. Interesanti, ka pēdējos gados skatītāju simpātijas atkal tiecas uz košiem un efektīgiem priekšnesumiem, kas ne vienmēr sakrīt ar žūrijas akadēmisko skatījumu.
Eirovīzijas ambīcijas ārpus Eiropas robežām
Konkurss jau sen vairs nav tikai Eiropas fenomens. Organizatori aktīvi meklē veidus, kā paplašināties. Jau kopš 2007. gada virmo ideja par Āzijas Eirovīziju, savukārt 2022. gadā ASV tika rīkots “American Song Contest”. Tomēr amerikāņu formāts, kas vairāk atgādināja realitātes šovu vai kārtējo talantu konkursu, neguva cerētos panākumus un neiedzīvojās.
Turpretī Austrālijas dalība tiek uzskatīta par veiksmes stāstu. Tā sākās dabiski – konkurss Austrālijā bija kļuvis negaidīti populārs, pat neskatoties uz to, ka tiešraides tur notiek nakts vidū. Lai gan Austrālija tagad ir pilntiesīga dalībniece, uzvaras gadījumā rīkošanas tiesības paliktu Eiropā, tās nododot kādai no lielajām valstīm, piemēram, Vācijai vai Lielbritānijai. Tas apliecina, ka Eirovīzijas organizatoriskais centrs joprojām ir un paliek Eiropa.
Lietuvas smagais sākums un 1994. gada skandāls
Lietuvas vēsture Eirovīzijā sākās 1994. gadā, un šis debijas gads bija pilns neziņas un kontroversiju. Bez publiskas atlases uz konkursu tika nosūtīts Ovidijus Višņausks, kurš saņēma apaļu nulli punktu un palika pēdējā vietā. Sabiedrības sašutums pieauga, kad atklājās, ka dziedātājs ir Lietuvas delegācijas vadītājas Vilijas Grigonītes vīrs.
Pēc šīs neveiksmes Lietuva konkursā atgriezās tikai 1999. gadā, taču kopš tā laika valsts ir izvēlējusies citu ceļu – vienmēr rīkot publiskas nacionālās atlases. Justas Buivīds uzsver, ka tā ir viena no Lietuvas īpatnībām: kamēr daudzas valstis izvēlas māksliniekus slēgtās sēdēs, Lietuvā lēmumu pieņem skatītāji un žūrija kopīgā televīzijas šovā, tādējādi meklējot to mākslinieku, kurš vislabāk spēj pārstāvēt valsts aktuālo muzikālo seju.
Original reporting by: bns
Avots: BNS
/linkKomentāri