Zarasu pilsēta, kas Latvijas ceļotājiem bieži kalpo kā pirmais pieturas punkts, šķērsojot Lietuvas robežu pie Daugavpils, šovasar kļūst par nozīmīgu galamērķi Baltijas mākslas gardēžiem. Zarasu novada muzeja struktūrvienībā – Šarūna Saukas un Nomedas Saukienes galerijā – tiek vērta jauna izstāde, kas apkopo darbus no mākslinieka māsas privātkolekcijas. Šis notikums iezīmē galerijas trīs gadu darbības jubileju un piedāvā retu iespēju ielūkoties viena no Lietuvas spilgtākajām un reizē pretrunīgākajām figūrām – Šarūna Saukas – radošajā virtuvē.
Izstādes kodolu veido darbi, kas gadu desmitiem atradušies privātā telpā un lielākoties nekad nav tikuši eksponēti publiski. Tie aptver plašu mākslinieka dzīves posmu, sākot no studiju gadiem līdz pat vēlākai glezniecībai, radot neparastu kontrastu starp labi zināmo Saukas stilu un viņa meklējumiem karjeras pirmsākumos.
Mākslinieciskā daudzveidība kā “baltais rasols”
Pats Šarūnas Sauka, raksturojot jauno ekspozīciju, izvairās no pompoziem apzīmējumiem. Viņš atzīst, ka vēlme rīkot šādu izstādi radusies no sirdsapziņas pārmetumiem pret pastāvīgajiem apmeklētājiem. „Ir pastāvīgā ekspozīcija, un man grauž sirdsapziņa, ka cilvēkiem nākas skatīties vienu un to pašu,” saka mākslinieks. Viņa māsas kolekcijā darbi krājušies dabiski, bez iepriekš izplānotas koncepcijas vai atlases principiem – tie tikuši dāvināti ilgā laika posmā, kļūstot par ģimenes vēstures lieciniekiem.
Autors ekspozīcijas dažādību raksturo ar sev raksturīgo tiešumu un asprātību: „Darbi tur ir visādi, kā baltais rasols.” Šī metafora precīzi atspoguļo izstādes raksturu – tajā līdzās vēlāka laika audekliem tiek prezentēti agrīnie 1979.–1985. gada darbi. Tieši šie studiju laika un pirmo patstāvīgo soļu darbi ļauj skatītājam pamanīt vēl tikai topoša mākslinieka rokrakstu, kurā jau tad sāka iezīmēties Saukam raksturīgā interese par cilvēka figūru, miesiskumu un spriedzi starp grotesko un trauslo.
Laika un vecuma paradoksi
Izstādes kuratore Monika Saukaite norāda, ka, mēģinot uztvert šos darbus kā vienotu veselumu, pārņem dīvaina sajūta – it kā vienlaikus dzīvotu dažādos dzīves posmos. Agrīnie darbi būtiski atšķiras no plašajai publikai pazīstamās Saukas vēlīnās glezniecības, taču pats mākslinieks šīs atšķirības skaidro nevis ar stila maiņu, bet gan ar personīgo attiecību pret laiku.
„Kad man bija trīsdesmit, es gleznoju tā, it kā man būtu septiņdesmit. Tagad, kad man ir septiņdesmit, es gleznoju kā trīsdesmitgadnieks. Ar to tie atšķiras,” prāto Sauka. Šajos agrīnajos darbos jau saskatāmi motīvi, kas vēlāk kļuva par viņa daiļrades neatņemamu sastāvdaļu: dramatiskas, bet vienlaikus ironiskas stāvokļu interpretācijas, cilvēka ķermeņa deformācijas un eksistenciāls smagums, kas pasniegts caur meistarīgu tehnisko izpildījumu.
Personiskais slānis un bērnības fragmenti
Izstādei ir arī spēcīgs personiskais fons. To papildina īpaši šim notikumam rakstīts Šarūna Saukas teksts par atmiņu, laiku un attiecībām ar māsu Aušruti, kura daudzus gadus glabājusi šos darbus. Mākslinieks māsu sauc par „vienīgo saikni ar bērnības pagātni”, tekstā pieminot fragmentāras epizodes – sēdēšanu uz palodzes Saviča ielā vai uz saulē sakarsušiem akmeņiem tantes viensētā.
Kuratore M. Saukaite uzsver, ka šī ekspozīcija ir īpaša, jo ļauj skatītājam it kā ienākt privātā telpā. „Gleznas saista gandrīz neredzama saite – tas, ka tās jau daudzus gadus dzīvo vienās mājās. Iespējams, tāpat kā cilvēki, kas dzīvo kopā, arī tās kļūst savstarpēji līdzīgas,” viņa saka. Šis „mājas sienu” aizdevums galerijai rada savdabīgu iekšēju ceļojumu no bērnības atmiņām un pasaku tēliem līdz sapņainām telpām un fantastiskām pilīm, kas būvētas no atmiņu drupām.
Izstāde Zarasos būs pieejama līdz pat 30. septembrim. Tās atklāšana 30. maijā plkst. 15.00 sakrīt ar pilsētas kūrorta sezonas sākumu, padarot to par lielisku iemeslu īsam braucienam pāri robežai, lai klātienē novērtētu Lietuvas nacionālās prēmijas laureāta meistarību un atklātu līdz šim nezināmas viņa radošā ceļa šķautnes.
Avots: Zarasai savivaldybė
Komentāri