No šī gada jūnija Lietuvā stājas spēkā jauna kārtība sociālās palīdzības sniegšanā, kas izraisījusi asu pretreakciju no vietējām pašvaldībām. Lietuvas Pašvaldību asociācija (LSA) brīdina, ka Sociālās apsardzes un nodarbinātības ministrijas izstrādātie grozījumi var radīt pretēju efektu vēlamajam – tā vietā, lai veicinātu iedzīvotāju atgriešanos darba tirgū, jaunā sistēma var nostiprināt ilgstošu atkarību no pabalstiem.
Pašvaldību vadītāji norāda, ka jaunie noteikumi ierobežos viņu iespējas piemērot elastīgus nodarbinātības pasākumus, kas līdz šim palīdzējuši uzturēt sociāli mazaizsargāto grupu motivāciju un darba prasmes. Galvenais strīdus ābols ir obligātā prasība pabalsta saņēmējiem piedalīties valsts mēroga Nodarbinātības veicināšanas programmā, kas nepietiekamā finansējuma dēļ nespēj uzņemt visus interesentus.
Jaunā sistēma un resursu trūkums
Līdz šim personām, kuras pretendēja uz sociālo pabalstu, bija divas galvenās izvēles: piedalīties valsts programmā vai veikt pašvaldības nozīmēto sabiedriski lietderīgo darbu. Sabiedriski lietderīgā darbība bieži vien bija vienīgais veids, kā pašvaldības varēja iesaistīt tos iedzīvotājus, kuriem dažādu iemeslu dēļ nebija vietas oficiālajās nodarbinātības programmās.
Tomēr pēc grozījumu stāšanās spēkā dalība oficiālajā programmā kļūs par prioritāru un obligātu prasību. Problēma slēpjas faktā, ka Nodarbinātības veicināšanas programmā vietu pietiek tikai aptuveni trešdaļai no visiem bezdarbniekiem. Tiem, kuri programmā neiekļūs, pašvaldības vairs nedrīkstēs piedāvāt sabiedriski lietderīgo darbu kā alternatīvu. Rezultātā šie cilvēki automātiski kļūs par pasīviem pabalstu saņēmējiem bez jebkādiem pienākumiem pret sabiedrību.
LSA prezidents Audrius Klišonis uzsver, ka šāda pieeja veido noslēgtu loku. Cilvēkam netiek dota ne iespēja, ne motivācija mainīt savu situāciju, bet sociālās problēmas un kopienas neapmierinātība tikai padziļinās. Pašvaldības uzskata, ka valsts līmeņa birokrātija šajā gadījumā ignorē reālo situāciju reģionos.
Reģionālais mērogs un sociālās sekas
Situācijas nopietnību ilustrē dati no konkrētām Lietuvas pašvaldībām. Piemēram, Anīkšču rajonā Nodarbinātības veicināšanas programmā var piedalīties tikai 120 cilvēki, lai gan pabalstus saņem aptuveni 1800 iedzīvotāju. Zarasu rajonā situācija ir līdzīga – vietas ir tikai 98 personām no līdzīga kopējā pabalstu saņēmēju skaita.
Anīkšču rajona mērs Kęstutis Tubis norāda, ka finansiālais atbalsts ir nepieciešams, taču tikai izmaksas vien neatrisina bezdarba izraisītās psiholoģiskās un sociālās sekas. Sabiedriski lietderīgā darbība, kas ietver apkārtnes labiekārtošanu, palīdzību skolās, bibliotēkās vai pansionātos, līdz šim kalpoja kā rīks sociālo saišu uzturēšanai un praktisko iemaņu saglabāšanai. 2025. gada prognozes rādīja, ka Anīkščos šādā darbībā būtu iesaistīti vairāk nekā 950 iedzīvotāji, taču jaunā kārtība šo praksi faktiski aptur.
Pašvaldību speciālisti un seniūni (pagastu vadītāji) novērojuši, ka tieši iesaiste kopienas darbā palīdz cilvēkiem atgūt pašcieņu un vēlmi integrēties darba tirgū. Atņemot šo iespēju, pieaug sociālā atstumtība un degradācijas risks.
Pašvaldību prasības valdībai
Reaģējot uz gaidāmajām izmaiņām, LSA ir vērsusies Lietuvas Seimā un valdībā ar aicinājumu saglabāt pašvaldību administrācijām tiesības elastīgi piemērot sabiedriski lietderīgo darbību. Pašvaldības pieprasa, lai tām tiktu atstāta rīcības brīvība situācijās, kad valsts programmas nespēj nodrošināt vietas visiem pabalstu lūdzējiem.
Šis jautājums Lietuvā ir kļuvis par plašāku diskusiju objektu par to, kādai jābūt modernai sociālajai politikai. No vienas puses, valsts tiecas pēc standartizētiem un profesionāliem nodarbinātības pakalpojumiem, no otras puses – pašvaldības brīdina par “pabalstu kultūras” iesakņošanos, ja no iedzīvotājiem netiek prasīta nekāda līdzdalība pretī saņemtajam atbalstam.
Latvijas lasītājam šī situācija ir labi pazīstama, jo arī Latvijā diskusijas par “simtlatnieku” programmu mantiniekiem un pabalstu saņēmēju motivāciju ir regulāra politiskās dienaskārtības sastāvdaļa. Lietuvas pieredze rāda, ka pāreja uz centralizētāku un stingrāku sistēmu var saskarties ar nopietniem šķēršļiem, ja netiek nodrošināts atbilstošs finansējums un netiek ņemta vērā vietējā specifika.
Avots: BNS
Komentāri