Maijs un jūnijs daudziem Latvijas un kaimiņvalstu moksleivjiem un viņu vecākiem ir gada intensīvākais laiks. Sākas valsts pārbaudes darbi, ieskaites un eksāmeni, kas neizbēgami līdzi nes spriedzi. Tomēr, kā norāda eksperti, lielākā problēma nav pats stress, bet gan mūsu nespēja ar to pareizi apieties un iesakņojušies mīti par tā kaitīgumu.
Viļņas Humānistiskās skolas direktore Sonata Petraitiene uzsver, ka mūsdienu sabiedrībā esam pieraduši uzskatīt stresu par absolūtu ļaunumu. Taču jaunākie pētījumi, kas veikti tādās prestižās augstskolās kā Stenforda, Jeila vai Pensilvānijas Universitāte, liecina par pretējo – stress var būt pat ļoti noderīgs. Tas mobilizē cilvēka organismu, saasina prātu un sagatavo mūs svarīgam uzdevumam. Galvenais ir izprast šo procesu un iemācīt to bērniem.
Stresa fizioloģija kā dzinulis, nevis šķērslis
Pētījumi rāda, ka pat tikai zināšanas par stresa lietderību var būtiski uzlabot rezultātus. Studenti, kuri pirms testiem tiek iepazīstināti ar informāciju par stresa pozitīvo ietekmi, uzrāda labākus sniegumus. Viņi sāk apzināties, ka paātrināts sirdsdarbības ritms vai viegls drebulis nav traucēklis, bet gan organisma veids, kā sakopot spēkus.
Ir būtiski bērniem skaidrot, kas notiek viņu ķermenī. Kad mēs saprotam, ka stress ir enerģijas pieplūdums, mēs pārstājam no tā baidīties. Bailes no stresa rada papildu stresu, veidojot apburto loku, kas noved pie panikas. Turpretī stresa pieņemšana ļauj šo enerģiju novirzīt tieši uzdevuma izpildei.
Konkrēti rīki emociju pārvaldībai
Ar teorētiskām zināšanām vien nepietiek – bērniem ir nepieciešami praktiski instrumenti, ko pielietot brīdī, kad satraukums kļūst pārāk liels. Šīs prasmes nav iedzimtas; tās ir jāmāca un jātrenē tāpat kā matemātika vai svešvalodas.
Efektīvākās metodes ietver:
* Elpošanas vingrinājumi: Vienkārša, apzināta elpošana palīdz ātri nomierināt veģetatīvo nervu sistēmu.
* Domu kontroles tehnikas: Spēja atpazīt destruktīvas domas (“es neko nezinu”, “es izkritīšu”) un apzināti tās aizstāt ar konstruktīvām.
* Fiziskās aktivitātes: Pat īsi vingrinājumi vai izkustēšanās palīdz izlādēt uzkrāto sasprindzinājumu.
* Iekšējā dialoga maiņa: Mācīšanās runāt ar sevi atbalstošā, nevis kritizējošā tonī.
Šīs prakses vislabāk apgūt nevis dienu pirms eksāmena, bet gan integrēt ikdienas mācību procesā, lai krīzes situācijā tās kļūtu par automātisku reakciju.
Vecāku loma: miers ir lipīgs
Bieži vien lielāko spiedienu rada nevis paši eksāmeni, bet gan apkārtējā vide. Ģimene darbojas kā vienots organisms – ja vecāki ir pārlieku uztraukušies, šī trauksme neizbēgami pāriet uz bērnu, pat ja tā netiek tieši izteikta vārdos. Reizēm šķiet, ka mamma par rezultātu pārdzīvo vairāk nekā pats skolēns.
Viena no lielākajām kļūdām ir eksāmenu pārlieku liela dramatizēšana. Tā vietā, lai koncentrētos tikai uz atzīmi, vecākiem vajadzētu uzsvērt ieguldīto darbu un procesu. Ir svarīgi atgādināt, ka viens eksāmens nedefinē bērna personību vai visu viņa nākotni. Kad pieaugušie saglabā mieru un raida ziņu, ka bērns ir vērtīgs neatkarīgi no vērtējuma, bērns jūtas drošāk un spēj labāk koncentrēties darbam.
Kad satraukums kļūst bīstams?
Lai gan mērens stress ir noderīgs, ir svarīgi nepalaist garām brīdi, kad tas kļūst destruktīvs. Vecākiem jābūt vērīgiem pret šādiem signāliem:
1. Miega traucējumi: Grūtības iemigt vai pāragra mošanās.
2. Ēšanas paradumu maiņa: Apetītes zudums vai pārmērīga ēšana.
3. Sociālā izolēšanās: Intereses zudums par parastajām nodarbēm un draugiem.
4. Psihosomatiskie simptomi: Galvassāpes, vēdera graizes vai hronisks nogurums bez medicīniska iemesla.
Ja šādas pazīmes saglabājas ilgstoši, nevajadzētu vilcināties meklēt speciālista palīdzību. Konsultācija ar psihologu var sniegt nepieciešamos instrumentus gan bērnam, gan vecākiem, lai veiksmīgi pārvarētu šo pārbaudījumu periodu un saglabātu emocionālo veselību ilgtermiņā.
Avots: ELTA
/linkKomentāri