Maija sākumā Latgales kultūrvēsturisko ainavu papildināja emocionāls notikums – Vaboles muižas pēdējā īpašnieka, grāfa Teofila Plātera-Zīberga pēcteču vizīte. Henriks Voznjakovskis kopā ar sievu Barbaru mēroja ceļu no Polijas, lai klātienē apzinātu savas dzimtas saknes Augšdaugavas novadā. Šis apmeklējums kļuva par tiltu starp pagātnes muižnieku mantojumu un mūsdienu vēstures pētniecību, atklājot iepriekš nezināmas detaļas par vienu no ietekmīgākajām Latgales aristokrātu dzimtām.
Henriks Voznjakovskis ir slavenā Vaboles grāfa Ireneja brāļa mazdēls. Lēmums apmeklēt Latviju radies nejauši, dodoties apciemot mazmeitu, kura studē Helsinkos. Izmantojot ģeogrāfisko tuvumu, pēcteči nolēma izstaigāt senču gaitas Vabolē un Līksnā, kur joprojām saglabājušās liecības par Plāteru-Zībergu saimniekošanu un sabiedrisko lomu.
Dzimtas vēstures līkloči un pēdējie uzvārda nesēji
Tikšanās laikā Skrindu dzimtas muzejā Henriks Voznjakovskis dalījās ar unikālām atmiņām, kas papildina vietējo novadpētnieku krājumus. Grāfu Plāteru-Zībergu atzarā bija četri dēli, kuru likteņi spilgti atspoguļo 20. gadsimta sākuma traģismu. Viens no brāļiem krita karā 1920. gadā, otrs mira zīdaiņa vecumā. Henrika vectēvs Ignācijs un viņa jaunākais brālis Irenejs bija tie, kuri turpināja dzimtas stāstu, lai gan katrs savā virzienā.
Īpašu uzmanību pētnieku vidū izpelnījies Irenejs Plāters-Zībergs, kurš dzimis bez rokām, taču kļuva par apbrīnojamu personību. Henriks atzina, ka personīgu atmiņu par Ireneju ir maz, jo viņš Otrā pasaules kara laikā emigrēja uz Austriju, kur vēlāk mira. Tomēr dzimtas nostāsti vēsta par Ireneja neparasto gribasspēku – viņš pratis rakstīt gan ar kājām, gan muti, turklāt rokraksts abos gadījumos bijis identisks. Fiziski spēcīgais vīrietis, kurš bijis arī prasmīgs jātnieks, spējis sevi aizstāvēt pat pret huligāniem, izmantojot galvu un kājas.
Henrika sniegtā informācija ievieš skaidrību arī par dzimtas uzvārda likteni. Diemžēl Plāteru-Zībergu uzvārds šajā atzarā ir zudis. Pēdējais tā nesējs bija Henrika mātes brālis Henriks, kurš pārcēlās uz Angliju. Tā kā viņam laulībā bērnu nebija, bet ārlaulības dēls pāragri mira 20 gadu vecumā, vēsturiskais uzvārds vairs netiek nodots tālāk.
Līksnas muižas mantojuma un kapenes izpēte
Vizītes turpinājumā viesi devās uz Līksnu, kur viņus uzņēma Līksnas bibliotēkas novadpētniecības telpā. Šeit Henriks Voznjakovskis veica būtisku ieguldījumu vietējā historiogrāfijā, papildinot Plāteru dzimtas koku ar precīziem datiem par saviem tuviniekiem. Šī informācija kalpos kā vērtīgs resurss vēsturniekiem, kuri turpina pētīt muižu periodu Latgalē.
Līksnas muižas kapelas saimniece Biruta Onzule iepazīstināja viesus ar ēkas vēsturi un aizveda ekskursijā uz grāfu kapenēm, kas ir viena no nedaudzajām saglabātajām tiešajām liecībām par dzimtas klātbūtni. Pēcteči izstaigāja arī pērn izveidoto Emīlijas Plāteres pastaigu taku, godinot savas attālās radinieces, poļu un lietuviešu nacionālās varones, piemiņu.
Praktiskā aina: Plāteru-Zībergu mantojums šodien
- Vēsturiskā literatūra: Kristīne Kuņicka-Dzalbe viesiem dāvināja grāmatu “Dzīve bez rokām” – Ireneja Plātera-Zīberga autobiogrāfiju latviešu un poļu valodā.
- Zinātniskā sadarbība: Skrindu dzimtas muzeja speciāliste Ilze Ozoliņa panākusi vienošanos ar pēctečiem par turpmāku informācijas apmaiņu.
- Vaboles muižas nākotne: Plānots iegūt papildu vizuālos materiālus un datus, kas ļautu precīzāk vizualizēt kādreizējo muižas ansambli.
Sadarbība ar Henrika Voznjakovska ģimeni paver jaunas iespējas Vaboles muižas vēstures padziļinātai izpētei. Muzeja speciālisti cer, ka pēcteču rīcībā esošie arhīvi palīdzēs rekonstruēt precīzāku ainu par muižas sadzīvi un tās lomu reģiona attīstībā pirms gadsimta.
Avots: Augšdaugavas novada pašvaldība
/linkKomentāri