Pieaugot ģeopolitiskajai spriedzei un energoresursu cenām, Eiropas Savienībā (ES) arvien skaļāk izskan diskusijas par to, vai ambiciozais Zaļais kurss nav kļuvis par pārāk smagu nastu dalībvalstu ekonomikām. Tomēr politikas veidotāji uzsver, ka risinājums nav atteikšanās no vides mērķiem, bet gan veselīga līdzsvara meklēšana starp ekoloģiju un ekonomisko dzīvotspēju, īpaši lauksaimniecības nozarē.
Eiropas Parlamenta deputāts Vitenis Povils Andrukaitis norāda, ka Zaļais kurss pašos pamatos nav ne absolūts labums, ne ļaunums. Tā ir stratēģija, kuras mērķis ir modernizēt ekonomiku, samazināt piesārņojumu un veicināt atbildīgāku dabas resursu izmantošanu. Tomēr šobrīd ir jāatzīst, ka daļa iepriekšējo lēmumu bijuši pārlieku ambiciozi, un to ietekme uz pārtikas ražošanas ķēdi ne vienmēr tikusi izvērtēta pietiekami padziļināti.
Lauksaimnieku izaicinājumi un nepieciešamais atbalsts
Lauksaimniecības sektors šobrīd atrodas sarežģītā situācijā. Zemniekiem ir jātiek galā ne tikai ar stingrām vides aizsardzības prasībām, bet arī ar strauju enerģijas, mēslošanas līdzekļu, loģistikas un darbaspēka izmaksu pieaugumu. Šos faktorus papildina klimata riski un pieaugošā starptautiskā konkurence.
Eksperti uzsver, ka jebkādi papildu vides aizsardzības pienākumi būtu jāievieš pakāpeniski. Lauksaimniekiem ir nepieciešamas reāli pieejamas alternatīvas, investīciju atbalsts un pietiekami ilgi pārejas periodi. Šāda pieeja ir ES Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) pamatā, un tās konsekventa ievērošana ir kritiska, lai saglabātu nozares konkurētspēju.
Tiesiskais rāmis un sociālais taisnīgums
Eiropas Klimata akts ir juridiski nostiprinājis mērķi līdz 2050. gadam padarīt Eiropu par klimata ziņā neitrālu kontinentu. Šis tiesību akts kalpo par pamatu visam Zaļajam kursam, padarot klimata mērķus saistošus visām dalībvalstīm. Savukārt tiesību aktu pakete „Gatavi mērķrādītājam 55 %” (Fit for 55) paredz līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par vismaz 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.
Lai šī pāreja nebūtu sociāli netaisnīga, ir izveidots Taisnīgas pārkārtošanās mehānisms. Tas ir finanšu instruments, kas paredzēts reģioniem un nozarēm, kuras visvairāk atkarīgas no fosilā kurināmā vai piesārņojošām nozarēm. Mehānisma uzdevums ir veicināt jaunu darbvietu izveidi un mazināt sociālās atšķirības pārejas periodā.
Baltijas reģiona specifika: no izejvielām uz produktiem
Analizējot situāciju Baltijas valstīs, vērojama nevienmērīga lauksaimniecības attīstība. Piemēram, Lietuvas piemērs rāda, ka valstī tiek izaudzēts divreiz vairāk graudu, nekā nepieciešams iekšējam patēriņam, taču tie lielākoties tiek eksportēti kā izejviela. Tajā pašā laikā augļu, ogu un dārzeņu ražošana nesasniedz pašnodrošinājuma līmeni, liekot paļauties uz importu.
Līdzīga situācija veidojas piena nozarē, kur pat daļa svaigpiena tiek ievesta no kaimiņvalstīm. Stratēģija „No lauka līdz galdam” (Farm to Fork) aicina mainīt šo modeli, veicinot īsākas piegādes ķēdes, bioloģisko lauksaimniecību un pārtikas atkritumu samazināšanu. Galvenais izaicinājums ir radīt papildu pievienoto vērtību uz vietas, pārstrādājot izejvielas galaproduktos, nevis tikai eksportējot resursus.
Noslēgumā jāsecina, ka cieņa pret apkārtējo vidi un droša, veselīga pārtika paliks ES prioritāte. Tomēr panākumi būs atkarīgi no tā, cik veiksmīgi izdosies sabalansēt vides ambīcijas ar reālām lauksaimnieku iespējām pielāgoties jaunajai realitātei.
Avots: BNS
/linkKomentāri