Kad darba laikā kolēģis bez brīdinājuma sāka masēt plecus, sieviete sajutās neaizsargāta. Cita atceras, kā vadītājs interesējās par viņas intīmo dzīvi, bet vēl kāda dalījās ar absurdu situāciju – direktors pēc atvaļinājuma lika administratorei izsūtīt e-pastu visām darbiniecēm, pieprasot darbā ierasties tikai kleitās. Šie nav fragmenti no senas pagātnes, bet gan reāli stāsti, ar kuriem anonīmi dalījušās sievietes kaimiņvalstī Lietuvā.
Lietuvas Vienlīdzīgu iespēju kontroliera dienests (LGKT) sociālajos tīklos aicināja cilvēkus anonīmi pastāstīt par savu pieredzi ar seksuālo uzmākšanos darbavietā. Rezultāti bija negaidīti – stāstu birums sākās nekavējoties. Kā norāda dienesta pārstāve Mintaute Jurkute, šī iniciatīva nebija oficiālu iesniegumu vākšana, bet gan mēģinājums izprast reālo kontekstu, kurā ikdienā atrodas strādājošie.
Neadekvāta varas demonstrēšana un slēptie modeļi
Analizējot saņemtos stāstus, speciālisti saskata skaidras likumsakarības. Lielākajā daļā gadījumu uzmācīgais subjekts ir vīrietis, kuram ir vara vai augstāks amats. Otrs būtisks elements ir slepenība – darbības parasti notiek tā, lai citi tās neredzētu, radot upurim izolētības sajūtu. Emociju gamma, ko piedzīvo cietušās, ir nemainīga: pretīgums, kauns un dziļa nedrošība.
Stāstos minēti nevēlami pieskārieni, seksuāla rakstura komentāri, uzmācīga blenšana un jautājumi par privāto dzīvi. Viena no respondentēm atklāja, ka kolēģis regulāri un negaidīti sācis masēt viņas plecus. Tas radījis tik lielu diskomfortu un nevēlēšanos doties uz darbu, ka sieviete galu galā izvēlējusies no darba aiziet. Cita sieviete atceras, kā vadītājs citu kolēģu klātbūtnē komentējis viņas ķermeni un piedāvājis skūpstīties. „Būdama jauna un kautrīga, es neuzdrošinājos atrunāties,” viņa atzīst.
Trauma bez fiziskas vardarbības
Daudzas sievietes uzsvēra, ka vislielāko nospiedumu atstājis nevis tiešs fizisks kontakts, bet gan pastāvīgā spriedze un seksualizētie komentāri. Kāda darbiniece stāstīja par kolēģi, kurš no aizmugures pienācis pārāk tuvu un kaut ko iečukstējis ausī, lai gan viņiem nebija tuvu attiecību. Tas radījis šoku un vēlāku izvairīšanos ne tikai no konkrētās darbavietas, bet arī no vīriešu sabiedrības kopumā.
Lietuvas speciālisti uzsver: sabiedrībā joprojām trūkst izpratnes, ka seksuālā uzmākšanās ne vienmēr izskatās pēc atklātas agresijas. Pat šķietami sīks komentārs vai skatiens var būt ļoti aizskarošs un atstāt ilgstošas sekas. Nav nepieciešama fiziska vardarbība, lai cilvēks tiktu traumēts un zaudētu darbspējas vai drošības sajūtu.
Kāpēc klusēšana joprojām ir norma?
Liela daļa sieviešu norādīja, ka oficiāli par notikušo nevienam nav ziņojušas. Iemesli ir dažādi: pierādījumu trūkums, neticība sistēmai vai bailes no apkārtējo reakcijas. Kāda administratore rakstīja: „Nepaziņoju, jo man nebija pierādījumu.” Cita atzina, ka neredzēja tam jēgu, jo administrācija bieži vien „aizver acis” uz šādiem gadījumiem, lai neradītu liekas problēmas uzņēmuma reputācijai.
Satraucoši ir arī stāsti par to, ka pat pēc vēršanās pie speciālistiem, piemēram, terapeitiem, upuri saskārušies ar pieredzes noniecināšanu. Frāzes „tu viņam vienkārši patiki” joprojām tiek izmantotas kā attaisnojums nepieņemamai uzvedībai, tādējādi vēlreiz traumējot cietušo personu.
Sistēmas maiņa sākas ar kultūru, nevis papīriem
Seksuālā uzmākšanās ir viena no slēptākajām diskriminācijas formām darbā. Par algu atšķirībām runāt ir vieglāk, jo tie ir skaitļi, turpretī uzmākšanās skar kauna, vainas un baiļu jūtas. Organizācijas bieži kļūdaini uzskata: ja nav oficiālu sūdzību, problēmas nav. Taču, ja darbiniekiem nekad nav jautāts par viņu sajūtām un drošību, apgalvot, ka viss ir kārtībā, ir pārdroši.
Prevencija nesākas ar formāliem dokumentiem vai parakstītu ētikas kodeksu, bet gan ar organizācijas iekšējo kultūru. Ja par šīm tēmām nekad netiek runāts, darbinieki netic, ka krīzes situācijā viņi tiks aizsargāti. Lietuvas piemērs rāda, ka zem klusuma plīvura slēpjas simtiem stāstu, kas prasa nevis nosodījumu, bet gan sistēmiskas izmaiņas darba vidē visā Baltijas reģionā.
Avots: BNS
/linkKomentāri